concelo

Latin

Etymology

From con- +‎ cēlō (“I hide”). Compare Old Irish con·ceil (“to hide, conceal”).

Pronunciation

Verb

concēlō (present infinitive concēlāre, perfect active concēlāvī, supine concēlātum); first conjugation

  1. to conceal (keep secret) carefully

Conjugation

   Conjugation of concēlō (first conjugation)
indicative singular plural
first second third first second third
active present concēlō concēlās concēlat concēlāmus concēlātis concēlant
imperfect concēlābam concēlābās concēlābat concēlābāmus concēlābātis concēlābant
future concēlābō concēlābis concēlābit concēlābimus concēlābitis concēlābunt
perfect concēlāvī concēlāvistī concēlāvit concēlāvimus concēlāvistis concēlāvērunt,
concēlāvēre
pluperfect concēlāveram concēlāverās concēlāverat concēlāverāmus concēlāverātis concēlāverant
future perfect concēlāverō concēlāveris concēlāverit concēlāverimus concēlāveritis concēlāverint
passive present concēlor concēlāris,
concēlāre 		concēlātur concēlāmur concēlāminī concēlantur
imperfect concēlābar concēlābāris,
concēlābāre 		concēlābātur concēlābāmur concēlābāminī concēlābantur
future concēlābor concēlāberis,
concēlābere 		concēlābitur concēlābimur concēlābiminī concēlābuntur
perfect concēlātus + present active indicative of sum
pluperfect concēlātus + imperfect active indicative of sum
future perfect concēlātus + future active indicative of sum
subjunctive singular plural
first second third first second third
active present concēlem concēlēs concēlet concēlēmus concēlētis concēlent
imperfect concēlārem concēlārēs concēlāret concēlārēmus concēlārētis concēlārent
perfect concēlāverim concēlāverīs concēlāverit concēlāverīmus concēlāverītis concēlāverint
pluperfect concēlāvissem concēlāvissēs concēlāvisset concēlāvissēmus concēlāvissētis concēlāvissent
passive present concēler concēlēris,
concēlēre 		concēlētur concēlēmur concēlēminī concēlentur
imperfect concēlārer concēlārēris,
concēlārēre 		concēlārētur concēlārēmur concēlārēminī concēlārentur
perfect concēlātus + present active subjunctive of sum
pluperfect concēlātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative singular plural
first second third first second third
active present — concēlā — — concēlāte —
future — concēlātō concēlātō — concēlātōte concēlantō
passive present — concēlāre — — concēlāminī —
future — concēlātor concēlātor — — concēlantor
non-finite forms infinitive participle
active passive active passive
present concēlāre concēlārī concēlāns —
future concēlātūrum esse concēlātum īrī concēlātūrus concēlandus
perfect concēlāvisse concēlātum esse — concēlātus
future perfect — concēlātum fore — —
perfect potential concēlātūrum fuisse — — —
verbal nouns gerund supine
genitive dative accusative ablative accusative ablative
concēlandī concēlandō concēlandum concēlandō concēlātum concēlātū

Descendants

  • Old French: conceler
    • → Middle English: concelen

References

  • “concelo”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
  • concelo in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.
This article is issued from Wiktionary. The text is available under Creative Commons Attribution-Share Alike 4.0 unless otherwise noted. Additional terms may apply for the media files.