cunctatus
Latin
Etymology
Perfect active participle of cū̆nctor.
Pronunciation
- (Classical Latin) IPA(key): [kuːŋkˈtaː.tʊs], [kʊŋkˈtaː.tʊs]
- (modern Italianate Ecclesiastical) IPA(key): [kuŋkˈt̪aː.t̪us]
Participle
cū̆nctātus (feminine cū̆nctāta, neuter cū̆nctātum, comparative cū̆nctātior); first/second-declension participle
- having hesitated
Declension
First/second-declension adjective.
| singular | plural | ||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
| nominative | cū̆nctātus | cū̆nctāta | cū̆nctātum | cū̆nctātī | cū̆nctātae | cū̆nctāta | |
| genitive | cū̆nctātī | cū̆nctātae | cū̆nctātī | cū̆nctātōrum | cū̆nctātārum | cū̆nctātōrum | |
| dative | cū̆nctātō | cū̆nctātae | cū̆nctātō | cū̆nctātīs | |||
| accusative | cū̆nctātum | cū̆nctātam | cū̆nctātum | cū̆nctātōs | cū̆nctātās | cū̆nctāta | |
| ablative | cū̆nctātō | cū̆nctātā | cū̆nctātō | cū̆nctātīs | |||
| vocative | cū̆nctāte | cū̆nctāta | cū̆nctātum | cū̆nctātī | cū̆nctātae | cū̆nctāta | |
References
- “cunctatus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
- cunctatus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.