devicturus

Latin

Etymology

Future active participle of dēvincō.

Participle

dēvictūrus (feminine dēvictūra, neuter dēvictūrum); first/second-declension participle

  1. about to defeat

Declension

First/second-declension adjective.

singular plural
masculine feminine neuter masculine feminine neuter
nominative dēvictūrus dēvictūra dēvictūrum dēvictūrī dēvictūrae dēvictūra
genitive dēvictūrī dēvictūrae dēvictūrī dēvictūrōrum dēvictūrārum dēvictūrōrum
dative dēvictūrō dēvictūrae dēvictūrō dēvictūrīs
accusative dēvictūrum dēvictūram dēvictūrum dēvictūrōs dēvictūrās dēvictūra
ablative dēvictūrō dēvictūrā dēvictūrō dēvictūrīs
vocative dēvictūre dēvictūra dēvictūrum dēvictūrī dēvictūrae dēvictūra
This article is issued from Wiktionary. The text is available under Creative Commons Attribution-Share Alike 4.0 unless otherwise noted. Additional terms may apply for the media files.