mentiturus

Latin

Etymology

Future active participle of mentior

Participle

mentītūrus (feminine mentītūra, neuter mentītūrum); first/second-declension participle

  1. about to lie, about to deceive

Declension

First/second-declension adjective.

singular plural
masculine feminine neuter masculine feminine neuter
nominative mentītūrus mentītūra mentītūrum mentītūrī mentītūrae mentītūra
genitive mentītūrī mentītūrae mentītūrī mentītūrōrum mentītūrārum mentītūrōrum
dative mentītūrō mentītūrae mentītūrō mentītūrīs
accusative mentītūrum mentītūram mentītūrum mentītūrōs mentītūrās mentītūra
ablative mentītūrō mentītūrā mentītūrō mentītūrīs
vocative mentītūre mentītūra mentītūrum mentītūrī mentītūrae mentītūra
This article is issued from Wiktionary. The text is available under Creative Commons Attribution-Share Alike 4.0 unless otherwise noted. Additional terms may apply for the media files.