strangulatus
Latin
Etymology
Perfect passive participle of strangulō
Participle
strangulātus (feminine strangulāta, neuter strangulātum); first/second-declension participle
Declension
First/second-declension adjective.
| singular | plural | ||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
| nominative | strangulātus | strangulāta | strangulātum | strangulātī | strangulātae | strangulāta | |
| genitive | strangulātī | strangulātae | strangulātī | strangulātōrum | strangulātārum | strangulātōrum | |
| dative | strangulātō | strangulātae | strangulātō | strangulātīs | |||
| accusative | strangulātum | strangulātam | strangulātum | strangulātōs | strangulātās | strangulāta | |
| ablative | strangulātō | strangulātā | strangulātō | strangulātīs | |||
| vocative | strangulāte | strangulāta | strangulātum | strangulātī | strangulātae | strangulāta | |
References
- “strangulatus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press