superlucratus
Latin
Etymology
Perfect active participle of superlucror.
Participle
superlucrātus (feminine superlucrāta, neuter superlucrātum); first/second-declension participle
- gained in addition
Declension
First/second-declension adjective.
| singular | plural | ||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
| nominative | superlucrātus | superlucrāta | superlucrātum | superlucrātī | superlucrātae | superlucrāta | |
| genitive | superlucrātī | superlucrātae | superlucrātī | superlucrātōrum | superlucrātārum | superlucrātōrum | |
| dative | superlucrātō | superlucrātae | superlucrātō | superlucrātīs | |||
| accusative | superlucrātum | superlucrātam | superlucrātum | superlucrātōs | superlucrātās | superlucrāta | |
| ablative | superlucrātō | superlucrātā | superlucrātō | superlucrātīs | |||
| vocative | superlucrāte | superlucrāta | superlucrātum | superlucrātī | superlucrātae | superlucrāta | |