vitiatus
Latin
Etymology
Perfect passive participle of vitiō.
Participle
vitiātus (feminine vitiāta, neuter vitiātum); first/second-declension participle
Declension
First/second-declension adjective.
| singular | plural | ||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| masculine | feminine | neuter | masculine | feminine | neuter | ||
| nominative | vitiātus | vitiāta | vitiātum | vitiātī | vitiātae | vitiāta | |
| genitive | vitiātī | vitiātae | vitiātī | vitiātōrum | vitiātārum | vitiātōrum | |
| dative | vitiātō | vitiātae | vitiātō | vitiātīs | |||
| accusative | vitiātum | vitiātam | vitiātum | vitiātōs | vitiātās | vitiāta | |
| ablative | vitiātō | vitiātā | vitiātō | vitiātīs | |||
| vocative | vitiāte | vitiāta | vitiātum | vitiātī | vitiātae | vitiāta | |