irretiens

Latin

Etymology

Present participle of irrētiō.

Participle

irrētiēns (genitive irrētientis); third-declension one-termination participle

  1. entangling

Declension

Third-declension participle.

singular plural
masc./fem. neuter masc./fem. neuter
nominative irrētiēns irrētientēs irrētientia
genitive irrētientis irrētientium
dative irrētientī irrētientibus
accusative irrētientem irrētiēns irrētientēs
irrētientīs 		irrētientia
ablative irrētiente
irrētientī1 		irrētientibus
vocative irrētiēns irrētientēs irrētientia

1When used purely as an adjective.

This article is issued from Wiktionary. The text is available under Creative Commons Attribution-Share Alike 4.0 unless otherwise noted. Additional terms may apply for the media files.